Vai jūs esat kādreiz domājuši par to, kas notiktu, ja pēkšņi nāktu atklātībā lietas, kuras plašākai publikai nevajadzētu zināt? Vai jūs esat domājuši par to, kā sajustos tas, kurš iegūst piekļuvi kāda cita cilvēka e-pastam un uzdrošinās izlasīt tā saturu? Vai arī kā, piemēram, izmainītos jūsu attieksme, ja jūs atklātu, ko mīļotais cilvēks dara vai ir darījis jums nezinot?
Es jums visu izstāstīšu.
Ir 3:00 naktī. Tikko atgriezos mājās no darba. Šodien atbrīvojos ātrāk, jo visi darījumi ar visiem internacionālajiem darījumu partneriem veiksmīgi izpildījās. Nebija nekādi starpgadījumi un nevajadzēja neko risināt, tā teikt, viss gāja kā pa sviestu. Labi, ka man samērā reti jāstrādā naktīs, jo es savādāk neizturētu ilgstošu strādāšanu nakts stundās. Būtībā jau nekas traģisks nav jādara, neesmu noslogots. Un vēl bonuss - maksā vairāk.
Mana ikdiena sastāv no dažnedažādām parolēm, kodiem, segvārdiem un citām svarīgām lietām, kas svešām acīm nav vēlamas. Viss ir pieejams ar piekļuves atļauju kā privātajās lietās, tā darba jautājumos. Es brīžiem domāju, kā es to visu vispār varu atcerēties. Es arī ticu, ka mūsdienās jebkuram ir lietas, kas būtu jāietērpj aizsargtērpā, tas ir, jāieslēdz konfidencialitātes čaulā. Un es pat negribu iedomāties, kas notiktu vienalga ar kuru no mums, ja pēkšņi viss nonāktu gaismā, nu tā - kā uz delnas. Jā, nekas labs tas nebūtu.
Īsti nemāku izstāstīt vai šis stāsts ir par mani vai tomēr nē. Laikam jau ir, jo es sev atkal stipri (un stulbi) nodarīju pāri. Nē, es esmu pārāk uzmanīgs un precīzs, lai kaut ko atstātu neizdarītu, es esmu pārāk punktuāls, lai kaut kas nebūtu savās vietās. Risku minimizēšana ir mana specialitāte. Bet savu ziņkāri mazināt gan es neprotu. Tā ir pie visa vainīga.
Nevienam nav izdevies piekļūt informācijai, kas ir tikai manā rīcībā. Es esmu tas, kuram izdevās piekļūt kāda cita cilvēka e-pastam. Bet tas nav kurš katrs cilvēks, tas ir puisis, ar kuru es agrāk satikos, priecājos, iemīlējos.. Lai arī viss beidzās ne pārāk labi, es tomēr vēljoprojām uzskatu, ka viņš bija labākais, kas ar mani varēja notikt. Es vēl neesmu saticis labāku puisi par viņu un es zinu - kamēr tas nenotiks, es viņu neaizmirsīšu.
Jautāsiet, kāpēc viss beidzās, ja reiz bija tik labi? Tāpēc, ka es vienmēr esmu teicis, ka no manis NEKAD neko nevar noslēpt, es tāpat visu uzzināšu. Protams - tā tas bija arī šoreiz. Un to es nevarēju piedot. Mēs vairs nekontaktējamies. Bet to visu es izstāstīšu citreiz.
Atceraties, kaut kad 2010.gadā tika uzlauzta Gay.lv mājas lapa un tika publicēts visu lietotāju reģistrs, kurā apkopoti visu lietotāju usernami, passwordi, e-pasti, ip adreses and so on... Es, protams, šo reģistru uzreiz pēc publiskošanas lejupielādēju savā datorā, vienkārši ziņkārības pēc, bet ne reizi to neesmu izmantojis ļauniem nolūkiem. Nu, lūk, pāris dienas atpakaļ, kārtojot failus savā datorā, es uzdūros šim dziļi noraktajam reģistram un sāku to pētīt. Reģistrs ir neiedomājami garš. Latvijā ir ļoti daudz netradicionāli orientēti cilvēki. Tikai visi izliekas super nepieejami, taču Latvija ir pārāk maza - visiem vieta skapī tāpat neatradīsies.
Goda vārds, es pavisam nejauši atradu viņa e-pastu. Ziņkārība mani pieveica. Es piekļuvu viņa e-pastam, jo parole vēljoprojām bija tāda pati, kā norādīts reģistrā, respektīvi toreiz Gay.lv viņš izmantoja vienu un to pašu paroli, ar kuru varēja piekļūt gan tur, gan e-pastam. Tā noteikti dara daudzi, lai atvieglotu paroļu iegaumēšanas procesus, bet tas ir nepareizi. Es tikai pamēģināju ielogoties un man izdevās. Šad tad esmu iedomājies par to, ka es dienās varētu būt labs izmeklētājs. Tas man nudien padotos.
Kad biju iekšā e-pastā, es biju pārsteigts par to, ka man izdevās. Nezināju pat ar ko sākt. Sāku ar izsūtītajiem e-pastiem. Protams, viņš kontaktējas ar citiem puišiem. Arī tad, kad mēs satikāmies. Es sajutos tik slikti, lasot visas tās sarakstes, un es neizturēju. Es kļuvu greizsirdīgs un nikns. Vai tas bija pareizi, es nezinu, jo būtībā, es biju tas, kurš atkāpās. Un tomēr man viņš pietrūkst, kaut arī es zinu, ka viņš tikai ar mani spēlēja spēles. Bet es arī zinu, kas es viņam arī kaut ko nozīmēju. Viņš teica, ka es esmu īpašs.
Toreiz viss, kas notika, bija ļoti sarežģīti. Beigu beigās es nolēmu lietas nepieņemt.
Toreiz viss, kas notika, bija ļoti sarežģīti. Beigu beigās es nolēmu lietas nepieņemt.
Taču es nolēmu pamēģināt vēlreiz. Uzrakstīju viņam vienu vienīgu teikumu: "Vai Tu būtu gatavs ar mani atkal tikties?"
Es atbildi tā arī nesagaidīju.
Interesanti, ka es šobrīd uzzinu daudzas, teiksim tā- ikky, lietas par puisi, ar kuru esmu šobrīd attiecībās. Visas ir no viņa pagātnes un atrodamas internetā, jo twītojot, blogojot un lietojot citus sociālos portālus, visas pēdas no interneta dzīlēm nav iespējams izdzēst un jā- arī man ir dotības uzrakt visādus sīkumus par cilvēku, kurš man interesē. Laikam nezinu, kā šādā situācijā reaģēt: vai visu aizmirst un dzīvot tagadnē, vai runāt ar puisi par tām lietām, kuras man sagādā šīs nepatīkamās izjūtas. Lai arī izrunāšanās bieži vien tiek uztverta par attiecību pamatakmeni, šķiet, šajā gadījumā tā nebūtu pareizā lieta ko darīt- tā es tikai parādītu savu nedrošību par sevi un radītu iespaidu, ka esmu okšķeris, kas iespējams raisītu neuzticību. Un visu aizmirst, un sadzīvot ar faktiem, kurus esmu uzracis brīžiem ir vieglāk brīžiem- grūtāk. Trakākais ir tas, ka vairāk meklējot, tiek vairāk kas atrasts. Labi gan, ka iespēja izkratīt krikumus, kuri sakrājušies sirdī, blogu komentāros. Tomēr paliek vieglāk visu uzliekot uz papīra un strukturējot- rodas ilūzija, ka tomēr pastāv kāda kārtība.
AtbildētDzēstNu šī arī ir gana sarežģīta situācija. Drīkst jautāt, cik ilgi esat attiecībās? Ja es būtu Tavā situācijā, tad man svarīgi būtu apzināties un saprast, ka tā noteikti ir pagātne, ka nekas tāds neatkārtosies, ka es esmu svarīgāks un nozīmīgāks, ka mani nekas neapdraud. Kamēr Tu esi nedrošs - aizmirst neko nevarēsi un sadzīvot ar faktiem arī nevarēsi. Atliek laikam izrunāšanās, bet jā, arī tas nav viegli. Citu variantu it kā nav. Vēl man šķiet, ka ir nepareizi domāt, ka ar izrunāšanos Tu parādītu savu nedrošību un okšķerēšanas iezīmes. Kāpēc? Tikpat labi ar runāšanu Tu vari likt justies nedrošam arī viņam. Situācija ir jākontrolē. Nedrīkst ļaut visam ieiet pašplūsmā ar domu, ka gan jau viss būs kārtībā. Tā nav pareizi.
DzēstKā Perfume Genius savā dziesmā "Hood" dzied: "You would never call me baby if you knew me truly". Dažreiz tiešām ignorance is a bliss.
AtbildētDzēstBet tiešām tikai dažreiz :)
DzēstAttiecībās laikam pat bieži. Iedomājies- viens, piemēram, dara visādus nedarbus otram aiz muguras un priecājas par to un ir laimīgs, kamēr otrs neko nenojauzdams, arī dzīvo laimīgs "jaukajās" attiecībās. Slikti paliek tikai tad, kad otrs par to uzzina un tad iz izvēle - vai nu izbeigt attiecības vai samierināties, jo kā pats rakstīji, ka nožēlo attiecību izbeigšanu.
DzēstNedaudz precizēsim: es neko nenožēloju. Protams, es jutos slikti un to visu pārdzīvoju, bet tā vairāk bija vilšanās par to, ka kaut kas tāds norisinājās. Tas nav normāli, ka kāds visu laiku tiek vazāts aiz deguna. Kāpēc būtu otram jāpiekāpjas un jāpazemojas? Pēc šādiem attiecību modeļiem es secinu, ka tas, kurš uzdrīkstas pārkāpt robežas - nemaz nav tik ieinteresēts pastāvībā un otrs viņam maz rūp. Vai es saņēmu atbildi uz jautājumu par atkal satikšanos? Nē, jo mana loma noteikti nebija būtiska. Bez tam šādai kopā būšanai tāpat nākotne nebūs nekad, jo cilvēki nemainās, tie tikai var pielāgoties viens otram. Par nožēlu te diez vai ir runa, ja nu vienīgi attiecinot to uz viņa izdarībām. Nožēlojami :)
Dzēst