Tas laikam ir noticis. Es vai nu tuvojos, vai nu jau esmu kaut kādā punktā, kuru varētu dēvēt par stagnācijas punktu, jo iepazīšanās ar citiem puišiem sagādā ļoti lielas problēmas. Tu netiec ne uz priekšu, ne uz atpakaļu. Ārprāts! Un tas izklausās tik nepiemēroti man, jo man taču ir tikai 23 gadi, nevis 36. Kur ir problēma?
Mēneša laikā esmu ticies ar 6 (SEŠIEM!!!) puišiem. Es parasti tā nedaru, jo negribu kļūt super zināms. Kopumā visi ļoti atšķirīgi puiši, interesanti un neslikti. Bet pēc pirmās tikšanās reizes - nekādu rezultātu. Tos var izdalīt apmēram šādi:
- Man patīk, viņam nepatīk;
- Viņam patīk, man nepatīk;
- Nepatīk abiem;
- Patīk abiem.
"Patīk abiem" gadījums nav bijis neviens. Pat tālāka komunikācija neizveidojās. Es īsti nesaprotu, kas tam ir par iemeslu. Varbūt es esmu pārāk neglīts, iespējams sabiedrība kļuvusi augstprātīgāka, līdz ar to arī es. Varbūt cilvēki pārāk daudz gaida viens no otra, tāpēc nākas saskarties ar vilšanos. Man personīgi liekas, ka cilvēkiem būtu jāiemācās vairāk dot, nevis ņemt, bet patiesībā tas ir diezgan grūti.
Pie mums jau tā puišu sabiedrība ir ļoti maza. Visi viens otru vai nu zina, vai nu pazīst. Nav jau arī tā, ka uzreiz par Tevi aizmirsīs un viss - pazust jau Tu arī tā vienkārši nevari. Un man tas nepatīk, jo ar katru tikšanos Tu atstāj otram kādu iespaidu - vai nu labu, vai nu sliktu, un visiem izveidojas savs viedoklis par Tevi, kuru nebūs iespējams regulēt, ja nebūs turpmāka komunikācija un saskarsme. Un ar to es gribēju pateikt, ka reizēs, kad Tu parādīsies kaut kur un kāds Tevi atcerēsies - viņš uzreiz teiks: "ĀĀĀĀ, šito es zinu, mēs reiz satikāmies, viņš bija tāds un šitāds..." - sāksies viedokļu noplūde. Tas nav forši, bet jāatzīst, ka es pats arī tā daru. Tā ir tāda lieta, ko vajadzētu izskaust, jo puiši savā starpā par citiem puišiem runā ļoti daudz un arī diezgan lieki.
Iesaku nedaudz piebremzēt. Šī te drudzīgā attiecību meklēšana diez vai spēs sniegt ko labu- tikai lieki iztērēts laiks un pašapziņas mazināšanās. Labāk to laiku, kurā varbūt tiktos ar nepiemērotiem puišiem, velti sev. Varu galvot, ka tad kad vismazāk to gaidīsi, uzradīsies kāds "patīk abiem" variants- vismaz man tā ir bijis. Galvu augšā!
AtbildētDzēstNe, ne, ne! Ja runājam par attiecībām, tad tādā veidā atrast tās noteikti nevarēs. To es ļoti labi saprotu :) Hmmm, bet es pat nezinu, kādam vajadzētu būt puisim, lai es gribētu ar viņu veidot attiecības... Tur gan es piekrītu, ka kādreiz uzradīsies tas īstais. Bet tieši sājā stāstā es domāju parastas tikšanās, iepazīšanās, bez jebkādām saistībām. Pēdējā laikā tās izvēršas ļoti neproduktīvas.
Dzēsthaa, sasmējos par teikumu pirmajā rindkopā.."jo man taču ir tikai 23 gadi, nevis 36"..sasmējos, jo man patiešām ir pieminētie 36! un saprotu, kādā kontekstā tu par to rakstīji. bet pienāks tev 36 un sapratīsi..eh, ku labi gadi:):D un pateikšu kāpēc. jo savos 23 tev nav pārliecības par sevi, tu gribi visus un visu, bet īsti nezini, kam pievērst uzmanību cilvēkā. tāpēc piekrītu iepriekš vienam komentētājam, ka vajag atslābt, koncentrēties uz savām lietām un viss notiks īstajā brīdī!
AtbildētDzēstjo cilvēkam vairāk gadu, jo ātrāk viņš spēj identificēt `savu cilvēku`, mazāk notiek taustīšanās. tava nelaime, ka katru randiņu uztver kā `tā īstā` meklējumu. tev ir tik gadu, cik ir, tev vēl galīgi nepienākas meklēt to `īsto un vienīgo`, tāpēc izbaudi katru randiņu un esi ar iniciatīvu, pat, ja liekas, ka tur diez vai kas sanāks, nu i štrunts, neuztver to tik nopietni, aicini uz otro randiņu. pirmajā tikšanās reizē nemaz nav iespējams ne sevi parādīt, ne arī otru gramatiski pareizi uztvert. un ir aizdomas, ka tā tu pats sevi nepareizi māni un laid gar degunu milzum daudz iespēju, jo 1x kādu satiekot, tu ne par ko nevari būt pārliecināts! lai tev veicas!
melne